Un kāpēc tad brīnīties, ka palikt vienai nozīmē arī palikt ar to trako skumjo nostaļģiju, kad roka tīri instinktīvi stiepjas pēc "mazā dziedātāja", lai tur izvēlētu un sevi palutinātu ar skumīgāko no iespējamām melodijām. Tad jau arī asaras vairs nav tālu, bet, kas jocīgi - ļoti labi var just to sājo sajūtu, kad "asaras sakāpj acīs", un.. Ar to viss beidzas.
Neseko asaru plūdi, nav nekā no tā. Ar to viss arī beidzas.
Ja beidzas.
Un kad beidzas.
Mazohisms, bet bez iepriekšēja nodoma, tātad - nesodāms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru