Kam prieks ir dziļš un patiess, tam arī skumjas ir dziļas un, jā, laikam graujošas.
Lēkt no vienas galējības otrā - un trakākais, ka nav jau izvēles. Ja esi radīts dzīvošanai "uz pilnu banku", tad vienā dienā taču nesāksi ar mazākām summām spēlēties. Nesāksi knapināties un sevi pataupīt, jo tā dzīve jau ir šeit un tagad un viņā tas prieks ir lielumlielais, tas, kas spārnus dod, un tās bēdas arī - lielumlielās, kad "asaras sasalst uz vaiga".

Nav jau tā, ka baidos, tikai dažreiz liekas, ka tā amplitūda ir pārlieku plaša. Ka vienreiz ņemšu un pazaudēšos.
Bet kamēr vēl nē, es turpināšu un lēkšu! Un teikšu, ka tās jau nav asaras, bet uz tilta liels vējš pūš sejā.

puķupods

Tad es apsēdos pie rakstāmgalda, uz kura stāvēja tajā esošajam augam nesamērīgi liels puķupods - ar māla paliktni, pats brūnā krāsā [gandrīz kā tā zeme, kas viņā iekšā] un no savas ūdens pudeles, kas sākotnēji bij paredzēta tikai un vienīgi manu egoistisko slāpju remdēšanai, aplēju.
Augs jau tā neko, bet nīkuļo.

Un kā par spīti tieši šorīt šķiet galvu pacēlis, lapiņas atvēris un skatās un klausās un, jā, priecājas. Tad jau es arī priecājos, un pasaule priecājas.

Ņēmu un iedzēru arī pati. Jo, acīmredzot, brīnumi tiešām notiek tik vienkārši.
Just like that..