puķupods

Tad es apsēdos pie rakstāmgalda, uz kura stāvēja tajā esošajam augam nesamērīgi liels puķupods - ar māla paliktni, pats brūnā krāsā [gandrīz kā tā zeme, kas viņā iekšā] un no savas ūdens pudeles, kas sākotnēji bij paredzēta tikai un vienīgi manu egoistisko slāpju remdēšanai, aplēju.
Augs jau tā neko, bet nīkuļo.

Un kā par spīti tieši šorīt šķiet galvu pacēlis, lapiņas atvēris un skatās un klausās un, jā, priecājas. Tad jau es arī priecājos, un pasaule priecājas.

Ņēmu un iedzēru arī pati. Jo, acīmredzot, brīnumi tiešām notiek tik vienkārši.
Just like that..